Uzticamie un patiesie pirmkristieši
Jēzus atklāja mācekļiem Savas tautas piedzīvojumus no tā brīža, kad Viņš tiks tiem atņemts, līdz pat Viņa nākšanai spēkā un godībā. Raugoties tālā nākotnē, Jēzus acs redzēja nežēlīga ļaunuma straumes, kas gāzīsies pāri Viņa sekotājiem vajāšanu laikmetos (sk. Mateja 24:9, 21, 22). Kristus sekotājiem ir jāiet tas pats nosodījuma un ciešanu ceļš, pa kuru gāja viņu Meistars. Naids, ko bija pacietis pasaules Pestītājs, tagad tiks pavērsts pret visiem, kas ticēs Viņa vārdam.Lc 19.1
Pagānisma piekritēji paredzēja, ka tad, ja evaņģēlijs uzvarēs, viņu tempļi un altāri tiks aizslaucīti. Šī iemesla dēļ tie sakopoja visus savus spēkus, lai iedegtu vajāšanu ugunis. Kristiešiem atņēma īpašumus un viņus izlika no mājām. Liels skaits cilvēku — gan dižciltīgie, gan vergi, bagātie un nabagie, izglītotie un neizglītotie — tika bez žēlastības nogalināti.Lc 19.2
Vajāšanas sākās imperatora Nērona laikā un turpinājās gadsimtiem ilgi. Kristieši tika nepatiesi apsūdzēti kā bada, epidēmiju un zemestrīču iemesls. Naudas dēļ ziņu pienesēji bija gatavi apmelot nevainīgos par sabiedrības dumpju un sērgu izraisītājiem. Liels skaits kristiešu amfiteātros tika nomesti priekšā plēsīgiem zvēriem vai dzīvi sadedzināti. Daži tika piesisti krustā, citi- ietērpti meža zvēru ādās un izstumti arēnā, lai tos saplosītu suņi. Publiskos svētkos sapulcējās milzīgs pūlis, lai baudītu šos skatus un ar aplausiem un smiekliem apsveiktu kristiešu nāves mokas.Lc 19.3
Kristus sekotāji bija spiesti slēpties vientuļās vietās. Zem Romas pievārtē esošajiem kalniem caur smiltīm un klintīm bija izrakti gari koridori daudzu jūdžu attālumā no pilsētas mūriem. Šajās pazemes patvertnēs Kristus sekotāji apraka savus mirušos. Šeit viņi arī atrada sev mājas, kad likums viņus vairs neaizsargāja. Daudzi atcerējās Meistara vārdus, ka svētīgi ir tie, kas Kristus dēļ tiek vajāti. Viņu atalgojums būs liels Debesīs, jo viņi tika vajāti tāpat kā kādreiz pravieši (sk. Mateja 5:11, 12). No sprakšķošajām liesmām atskanēja uzvaras dziesmas. Ticībā mocekļi redzēja Kristu un eņģeļus noraugāmies uz viņiem ar visdziļāko interesi un atzinību par viņu neatlaidību. No Dieva troņa atskanēja balss: „Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” (Atklāsmes 2:10)Lc 19.4
Sātana pūles ar varu iznīcināt Kristus draudzi bija veltīgas. Viņš gan varēja nogalināt Dieva darbiniekus, bet evaņģēlijs turpināja izplatīties un tā sekotāju skaits — palielināties. Kāds kristietis teica: „Jo vairāk jūs mūs nopļaujat, jo mūsu skaits vairojas. Kristiešu asinis ir sēkla.” Šī iemesla dēļ sātans kala plānus veiksmīgākam karam pret Dievu, uzvelkot savu karogu kristiešu draudzes iekšienē, lai ar viltu iegūtu to, kas viņam neizdevās ar spēku. Vajāšanas izbeidzās. To vietā nāca pasaulīgas labklājības un goda pievilcība. Elku pielūdzēji sāka pieņemt daļu no kristīgās ticības, atmetot būtiskas patiesības. Viņi apgalvoja, ka pieņem Jēzu, bet nebija pārliecināti par grēku un nejuta vajadzību nožēlot vai mainīt sirdi. Piekāpušies dažos jautājumos, viņi ierosināja, ka arī kristiešiem vajadzētu dažos jautājumos piekāpties, lai visi varētu apvienoties uz platformas „ticība Kristum”.Lc 20.1
Tagad draudze atradās lielās briesmās. Salīdzinot ar tām, cietums, spīdzināšana, uguns liesmas un zobens bija svētība! Daži kristieši stāvēja stingri. Citi nostājās par ticības pārveidošanu. Zem neīstu kristiešu apmetņa sātans atrada durvis uz draudzi, lai samaitātu viņu ticību.Lc 20.2
Lielākā daļa kristiešu piekrita pazemināt standartu. Viņi apvienoja kristietību un pagānismu. Lai gan elku pielūdzēji apgalvoja, ka ir vienoti ar draudzi, tie vēl joprojām bija pieķērušies elku pielūgsmei. Viņi vienkārši nomainīja savus pielūgsmes objektus pret Jēzus, kā arī Marijas un svēto attēliem. Nepareizas doktrīnas, māņticīgi rituāli un elkus pielūdzošas ceremonijas kļuva par daļu no draudzes ticības un pielūgsmes. Kristīgā reliģija bija samaitāta, un draudze zaudēja savu šķīstumu un spēku. Daži tomēr palika uzticīgi patiesības Autoram.Lc 20.3