Firstu cēlā stāja

Ķeizara pārstāvis karalis Ferdinands izmēģināja pierunāšanas taktiku. Viņš „lūdza firstus pieņemt dekrētu, apgalvojot, ka ķeizars par to būs ļoti apmierināts ar viņiem». Bet šie uzticīgie vīri mierīgi atbildēja: „Mēs paklausīsim ķeizaram visā, kas veicina mieru un Dieva godu.»Lc 85.5

Karalis beidzot paziņoja, ka „vienīgā atlikusī iespēja ir pakļauties vairākumam». To pateicis, viņš atstāja zāli, nedodot reformatoriem iespēju atbildēt. „Viņi sūtīja pārstāvjus, lūgdami karali atgriezties.» Bet viņš tikai atbildēja: „Šis jautājums ir nokārtots. Pakļaušanās ir vienīgais, kas atlicis.» ^5Turpat. Lc 85.6

Imperatora partija bija pārliecināta, ka ķeizara un pāvesta pozīcijas ir stipras, bet reformatoru- vājas. Ja reformatori būtu atkarīgi tikai no cilvēku palīdzības, viņi būtu tieši tik bezspēcīgi, kā katoļu puse domāja. Bet viņi ar reihstāga [koncila] lēmumu vērsās pie Dieva Vārda un apsūdzēja ķeizaru Kārli V Jēzus Kristus, kungu Kunga un ķēniņu Ķēniņa priekšā.»Lc 85.7

Tā kā Ferdinads bija atteicies cienīt viņu sirdsapziņas pārliecību, firsti nolēma neļaut viņa prombūtnes dēļ sevi apturēt, bet nekavējoties savu protestu darīt zināmu nacionālajam koncilam. Viņi uzrakstīja svinīgu paziņojumu un iesniedza to reihstāgam:Lc 86.1

„Ar šiem vārdiem mēs izsakām savu protestu .. savā un savu ļaužu vārdā, mēs nepiekrītam un arī nepieņemam nekādā veidā to, kas ir ierosinātajā dekrētā, neko, kas ir pretējs Dievam, Viņa svētajam Vārdam, mūsu vislabākajai sirdsapziņai, mūsu dvēseļu glābšanai. .. Šī iemesla dēļ mēs atmetam jūgu, kas mums ir uzspiests. .. Vienlaikus mēs sagaidām, ka ķeizariskā Augstība izturēsies pret mums kā kristīgs valdnieks, kas mīl Dievu pāri visām lietām, un paziņojam, ka esam gatavi parādīt viņam un arī Jums, žēlīgie kungi, visu savu mīlestību un paklausību, kas ir mūsu taisnīgais un likumīgais pienākums.» ^{6D“Aubigné, 13. gr., 6. nod.} Lc 86.2

Lielākā daļa bija pārsteigti un satraukti par šādu protestētāju drosmi. Šķita, ka konflikts, karš un asins izliešana ir neizbēgama. Bet reformatori, paļaudamies uz Dieva visvareno roku, bija „pilni drosmes un nelokāmības».Lc 86.3

„Šajā slavenajā protestā iekļautie principi izsaka pašu protestantisma būtību. .. Protestantisms noliek sirdsapziņas spēku pāri valdniekiem un Dieva Vārda autoritāti- pāri redzamajai draudzei. .. Tas kopā ar praviešiem un apustuļiem saka: „Mums ir Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.“ Kārļa Piektā kroņa klātbūtnē tas paaugstina Jēzus Kristus kroni.» ^7Turpat. Špeieras protests bija svinīga liecība pret reliģisku zināšanu trūkumu, kā arī aizstāvēja visu cilvēku tiesības pielūgt Dievu pēc savas sirdsapziņas.Lc 86.4

So cēlo reformatoru pieredze satur mācības visiem turpmākajiem laikmetiem. Sātans vēl joprojām ir pret to, ka Raksti kļūst par dzīves vadoni. Cilvēkiem mūsu laikos ir jāatgriežas pie lielā protestantu principa — „Bībele un tikai Bībele» ir vienīgais ticības un pienākuma standarts. Sātans vēl joprojām strādā, lai iznīcinātu reliģijas brīvību. Pret kristietību vērstais spēks, ko Špeieras protestanti atmeta, tagad cenšas atgūt savu zaudēto pārākumu.Lc 86.5