Loading...
Larger font
Smaller font
Copy
Print
Contents
Lielā cerība - Contents
  • Results
  • Related
  • Featured
No results found for: "".
  • Weighted Relevancy
  • Content Sequence
  • Relevancy
  • Earliest First
  • Latest First
    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents

    Pūles panākt kompromisu ar Romu

    Saksijas kūrfirsts Frīdrihs neatklāja savas patiesās jūtas pret reformatoru. Vienlaikus viņš ar pastāvīgu modrību sargāja Luteru, vērojot katru viņa un viņa ienaidnieku darbību. Bet daudzi citi nemēģināja slēpt savas simpātijas pret Luteru. „Doktora mazā istabiņa nespēja uzņemt visus apmeklētājus, kuri gribēja atnākt.” 26W. Carlos Martyn, The Life and Times of Martin Luther , 1. sēj., 404. 1pp. Pat tie, kuri neticēja viņa doktrīnām, nespēja neapbrīnot viņa godīgumu, kas lika drīzāk riskēt ar dzīvību, nekā rīkoties pret sirdsapziņu.Lc 71.1

    Daži centās nopietni pārliecināt Luteru piekrist kompromisam ar Romu. Muižnieki un firsti stāstīja viņam, ka, ja viņš savus uzskatus nostādīs pret baznīcu un konciliem, tiks izraidīts no impērijas un viņam nebūs aizsardzības. Viņi atkal un atkal mudināja viņu padoties imperatora spriedumam. Tad viņam nebūšot, no kā baidīties. Atbildot viņš teica: „Es ar visu savu sirdi piekrītu, ka ķeizaram, firstiem un pat parastiem kristiešiem vajadzētu pārbaudīt un izvērtēt manus darbus, bet ar vienu nosacījumu — lai viņi par savu standartu izmanto Dieva Vārdu. Cilvēkiem nav jādara nekas cits, kā vien jāpaklausa tam.”Lc 71.2

    Kādā citā uzsaukumā Luters teica: „Es piekrītu atteikties no aizsardzības raksta. Es nolieku sevi un savu dzīvību ķeizara rokās, bet Dieva Vārdu- nekad!” 27D’Aubigné, 7. gr., 10. nod. Viņš teica, ka labprāt pakļausies koncilam, bet tikai tad, ja tam pieprasīs izlemt saskaņā ar Rakstiem. „Kas attiecas uz Dieva Vārdu, ikviens kristietis ir tikpat labs tiesnesis kā pāvests, pat ja miljons koncilu nostātos pāvesta pusē.” 28Martyn, 1. sēj., 410. 1pp. Gan draugi, gan ienaidnieki beidzot bija pārliecināti, ka turpmākas pūles samierināt abas puses ir veltīgas.Lc 71.3

    Ja reformators būtu piekāpies vienā jautājumā, sātans un viņa eņģeļi būtu uzvarējuši. Bet viņa nelokāmā pārliecība bija līdzeklis baznīcas atbrīvošanai. Šī viena cilvēka ietekme, kurš uzdrīkstējās domāt un rīkoties pēc savas saprašanas, ietekmēja ne tikai tā laika baznīcu un pasauli, bet ari turpmākās paaudzes.Lc 71.4

    Drīz ķeizars pavēlēja Luteram atgriezties mājās. Tam nekavējoties sekotu viņa sodīšana. Virs Dieva vīra savilkās draudoši mākoņi, bet, atstājot Vormsu, viņa sirds bija pilna prieka un slavas.Lc 71.5

    Pēc tam kad viņš bija aizgājis, Luters gribēja darīt zināmu, ka viņa stingrā nostāja nav sacelšanās. Viņš rakstīja ķeizaram: „Es esmu gatavs no visas sirds paklausīt Jūsu Augstībai, gan pagodināts, gan nicināts, gan dzīvībā, gan nāvē. Vienīgais, ko es vērtēju augstāk, ir Dieva Vārds, no kā cilvēki dzīvo. . . Kad runa ir par mūžīgām interesēm, Dievs negrib, lai kāds cilvēks pakļautos otram. Tas ir tāpēc, ka pakļaušanās garīgās lietās patiesībā ir pielūgsme, un tā pienākas tikai Radītājam.” 29D’Aubigné, 7. gr., 11. nod.Lc 71.6

    Pa ceļam izslēgto mūku laipni uzņēma baznīcu vadītāji, un laicīgie valdnieki godāja cilvēku, kuru ķeizars bija apsūdzējis. Viņi lūdza viņu sludināt un, neskatoties uz ķeizara nosodījumu, viņš atkal nostājās aiz kanceles. „Es nekad neesmu solījis Dieva Vārdu iekalt ķēdēs, ne arī to darīšu,” viņš teica. 30Martyn, 1. sēj., 420. 1pp.Lc 71.7

    Viņš nebija vēl tālu aizgājis no Vormsas, kad katoļu vadība pierunāja ķeizaru izdot ediktu pret viņu. Luters tika pasludināts par „pašu sātanu cilvēka izskatā un mūka apģērbā”. 31D’Aubigné, 7. gr., 11. nod. Tiklīdz viņa aizsardzības rakstam beidzās termiņš, nevienam nebija ļauts ne dot viņam patvērumu, ēdienu vai dzērienu, ne arī palīdzēt ar vārdiem vai darbiem. Viņš bija jānogādā varasvīriem, viņa sekotājiem jāatņem īpašums, un tie jāapcietina. Viņa raksti bija jāiznīcina, un ikvienam, kurš uzdrīkstējās rīkoties pret šo dekrētu, bija jāsaņem tāds pats sods kā Luteram. Saksijas kūrfirsts un citi firsti, kuri bija draudzīgi noskaņoti pret Luteru, atstāja Vormsu drīz pēc Lutera, tāpēc par ķeizara dekrētu nobalsoja tie reihstāga dalībnieki, kuri tur vēl bija palikuši. Romas atbalstītāji gavilēja. Viņi domāja, ka tagad reformatora liktenis ir apzīmogots.Lc 72.1

    Larger font
    Smaller font
    Copy
    Print
    Contents